Skaudība

Raksts sagatavots sadarbībā ar  žurnālu "Mājas Viesis" 2014

   Skaudības jūtas – kā jebkuras citas, lielākā vai mazākā mērā piemīt visiem cilvēkiem. Tomēr vienmēr tās pavada nosodījuma deva – gan ārēja -no apkārtējiem, gan iekšēja. Ne velti, jo skaudībai taču ir grēka zīmogs. Izjūtot skaudību,  paši nereti sākam sevi kritizēt;   jūtam kaunu un vainu par šādu jūtu esamību.  Daudzi cilvēki vēlas tikt apskausti, bet atzīties, ka paši kādu apskaužam, ir šķietami neiespējami, jo tas šķiet līdzīgi, kā atzīties savā nepilnvērtībā.

    Skaudības fonā vienmēr ir neapmierinātība ar sevi. Dziļākajā būtībā skaudību pavada spēcīga vilšanās sevī, savos sasniegumos, nepilnīguma un nepilnvērtības izjūta. Skaudība ir aizkaitinājuma, aizvainojuma un dusmu kokteilis. Attīstīties tā var tikai tur, kur ir citi cilvēki. Tā uzplaukst salīdzināšanas un vērtēšanas situācijās, konstatējot otra pārākumu sev svarīgā jautājumā (ārējais izskats, prāts, veselība, finanses, karjera, stāvoklis sabiedrībā, panākumi, slava.) Skaudība visvairāk parādās attiecībā uz sev līdzīgajiem vai tuvāk esošajiem cilvēkiem, īpaši tad, ja ir vienādas sākotnējās iespējas vai starta pozīcijas un vienādas intereses (tie var būt  vienas ģimenes bērni, studiju biedri, biznesa kompanjoni.)

 Skaudība var būt mirkļa emocijas, kas rodas konkrētā situācijā (piem.: situācijā, kurā piedaloties konkursā, uzvaras laurus plūc cits), bet notikumiem beidzoties, šīs jūtas atkāpjas. Bet skaudība var kļūt par cilvēka sabiedroto ik uz soļa, tādā veidā ietekmējot personību kopumā.

   Spēcīgas skaudības saknes meklējamas bērnībā. Tā var izaugt košāka, ja bērns bieži ticis salīdzināts ar citiem – kaut kādā ziņā labākiem( „Paskaties, kā Jānis māk...”; ”Anna gan vienmēr ir kārtīga”). Bērns nav juties pieņemts vai mīlēts tāds kāds viņš ir, un ir secinājis, ka tiks akceptēts tikai tad, ja atbildīs noteiktam standartam. Ja no pieaugušo puses tiek mācīts, ka pārticība ir slikta, vēlme pēc tās ir nosodāma; ja nav bijis atļauts brīvi rīkoties ar sev piederošām lietām, liekot it visā ar visiem dalīties; ja priecāšanās par paša panākumiem tikusi apspiesta, ja viņš ir iemācīts no dzīves negaidīt neko labu -tas ir iesakņojis pārliecību, ka dzīve ir viena vienīga problēma, ka pats neesmu nekā vērts un nedrīkstu neko sev gribēt. Šāds komplekts sekmē spēcīgāku tieksmi apskaust tos, kam ir, kas ir apmierināti ar dzīvi, ir brīvi no ierobežojumiem un  ir laimīgi. Visvairāk skaudīgs ir tas, kurš ir iekšēji sasaistīts, pilns paškritikas, tendēts uzupurēties, kas pieradis sevi ierobežot un  sodīt par prieka izpausmēm. Nereti skaudības pilns var būt cilvēks, kuram it kā viss ir, nav nepieciešamības iegūt kaut ko konkrētu, bet pastāv vēlme aizklāt savu iekšējo tukšumu, kas balstīts uz nepilnvērtības izjūtu, ar pārākumu pār citiem.

  Taču skaudībai nav tikai negatīva nokrāsa. Tā sauktā - Baltā Skaudība var kļūt par motivējošu virzītājspēku kaut ko sasniegt. Baltās skaudības objekts kļūst par apbrīnas vērtu etalonu, un cilvēks cenšas tam līdzināties, attīstot sevi noteiktā virzienā.

   Tātad, skaudība ir savas vērtības zaudējuma simptoms, kas var būt kā svarīgs signāls, norādot, ka vissvarīgākais ir nevis apslāpēt sevī skaudības jūtas, bet gan paaugstināt savu pašvērtības izjūtu, skaidrāk saskatot savu un savas dzīves vērtību. Mums jāspēj vairāk priecāties par to, kas mums pieder, nevis pārdzīvot par to, kā mums nav. Un galvenais, par ko mums jāpriecājas – esam mēs paši!

Raksts sagatavots sadarbībā ar  žurnālu "Mājas Viesis" 2014