Ciešanas. Sēras.

Ciešanas ir pretējs dvēseles noskaņojums baudai. Ciešanu pamatā var būt gan fiziskas sāpes, gan spēcīgi, sāpīgi  emocionāli pārdzīvojumi – bēdas, bailes, trauksme, sēras, skumjas, neapmierinātība ar sevi, aizvainojums,  vilšanās, vainas sajūta, kauns.  Iemesli, kas izraisa šīs ciešanas var būt dažnedažādi -  tā var būt vientulība, neveiksmes, pazemojums, kļūdas, nodevība, tuvinieku zaudējums, atšķirtība no mīļotā, no citu cilvēku puses izteikts nosodījums un vēl daudzas citas situācijas, kas ievaino un sāpina.

Ciešanas, kuras ir izraisījis zaudējums, ir zināmas gandrīz katram, jo mums dzīves ietvaros no tā izvairīties nav iespējams –tuva cilvēka nāve vai šķiršanās ir redzama jebkurā biogrāfijā. Šajos brīžos cilvēks sastopas ar sērām, kuras nepieciešamas, lai cilvēks spētu iekšēji atgūties no pārciestā zaudējuma. Sēru gadījumā cilvēkam nākas iziet caur veselu pārdzīvojumu ciklu. Pirmais etaps ir noliegums – cilvēks it kā atsakās noticēt notikušajam, iekšēji cerot un vēloties, lai viss mainās. Jo spēcīgāks noliegums – jo izteiktākas, grūtāk izturamas zaudējuma sāpes. Posmā, kad zaudējums tomēr apzināts, iestājas nākamā fāze – dusmas. Tās var būt vērstas uz visu pasauli, likteni, kādu konkrēti, cenšoties atrast vainīgo šai tik sāpīgajai situācijai. Dusmas ļauj nedaudz mazināt sāpes – jo ir aktīvi uz āru vērstas emocijas. Dusmu etapam seko kompromisa fāze. Šajā posmā rodas irracionāla doma – varbūt vēl nekas nav zaudēts – ja es pacentīšos, labošos – visu vēl ir iespējams mainīt. Nereti cilvēks šajā brīdī pievēršas reliģijai – caur to it kā vēloties izpirkt savu iedomāto vainu. Nākamā ir depresīvā fāze – vēlreiz sastopoties ar ārkārtīgi spēcīgu skumju pārdzīvojumu. Dusmas ir pārgājušas, cerības zudušas, kompromisi, kas izmainītu notikušo nav bijuši efektīvi – iestājas emocionālu sāpju periods – viens no smagākajiem posmiem sērošanas procesā, kad apkārt notiekošais  var kļūt mazsvarīgs, nesaistošs, dzīve var šķist bezjēdzīga,  skumju pārpludināta; fiziskais un emocionālais  spēks ir izsīcis un interese par dzīvi var būt zaudēta. Emocionāli izdzīvot šo laiku var palīdzēt taktiska un empātiska līdzcilvēku attieksme, vietā un laikā sniegts atbalsts, kas spējīgs mazināt šo ciešanu intensitāti. Pamazām zaudējums tiek apzināts un akceptēts,  un iestājas pēdējais sērošanas posms – pieņemšana. Cilvēks samierinās ar notikušo un pamazām atgūst spēju turpināt dzīvot. Skumjas vēl ik pa brīdim atgriežas, bet atgriežas arī prieks par dzīvi. Zaudējums vairs nav emocionāli asiņojoša brūce, tas ir apdzijis – rēta palikusi redzama (visdrīzāk uz visu mūžu), bet tā vairs nav tik skaudri sāpīga. Pārdzīvotais laikam ejot zaudē savu intensitāti, atmiņā ataust atsevišķas emocijas, ir skumjas, nožēla,  bet tās vairs nav spēcīgas emocionālas ciešanas. Šis ir atjaunošanās laiks, kad cilvēka domas mazāk sāk kavēties pagātnē, un vairāk rodas iespēja skatīties uz rītdienas pusi. Cilvēks sāk būvēt jaunus dzīves plānus, atgriežas dzīves garša un krāsas.

 Sēru etapi un to intensitāte katram var būt atšķirīga – to būtiski ietekmē zaudējuma nozīmīgums konkrētajam cilvēkam un viņa personība. Ir iespējama iestrēgšana kādā no posmiem, kad dzīvesprieka atgūšana bez profesionālas palīdzības nav iespējama, jo īpaši tad, ja pagātnē redzami vairāki neizsēroti zaudējumi. Citam cilvēkam šīs pārejas no sērošanas etapa uz etapu var būt maz pamanāmas, bet tomēr tās sekos viena otrai palīdzot dziedināt zaudējuma ievainoto cilvēka dvēseli.