Dusmas

Raksts sagatavots sadarbībā ar  žurnālu "Mājas Viesis" 2014

   Dusmas ir spēcīgas emocijas, kurām piemīt virzošs spēks, tās prasās pēc enerģijas izlādes, izsakot spēcīgus pārdzīvojumus, kas saistīti ar aktīvu neapmierinātību un spilgtu emocionālu protestu. Blakus dusmām varam sastapt niknumu – kas pēc intensitātes ir vēl spēcīgāks - ar postošu vēlmi iznīcināt, sabojāt, atriebties.

    Dusmas izjūt pilnīgi visi cilvēki, tās ir tikpat dabiskas kā prieks, skumjas vai  bailes, un tikpat svarīgas kā visas pārējās emocijas.  Tomēr  reizēm cilvēki   cenšas  dusmas nepamanīt, nostumt vai noliegt. Viens no iemesliem ir  dusmu  „sliktā reputācija”. Dusmas bieži tiek  pieskaitītas pie negatīvajām emocijām, par kurām kaunamies, jūtamies vainīgi, un no kurām baidāmies.  Jo spēcīgāk tās tiek apspiestas, jo lielāku iekšējo spriedzi rada.  Nereti apslāpētas tās var kļūt par ieroci, kas vēršas pret pašu cilvēku – sākot sevi vainot, dusmojoties uz sevi (nevis uz ārējo dusmu cēloni), saredzot sevi kā sliktu, liedzot sev prieku dzīvot, ieslīgstot apātijā. Būtībā tas ir depresijas mehānisms, kas dusmu enerģiju postošā veidā vērš pret pašu cilvēku.  Dusmoties uz otru šķiet pārāk bīstami, baidoties tādā veidā viņu pazaudēt, tādēļ neapzinātā  izvēle  ir dusmoties pašam uz sevi.

   Apslāpētas dusmas var tikt izpaustas arī caur pasīvu pretestību, agresiju netiešā veidā. Reizēm tie var būt sīki niknuma pilni dūrieniņi – sarkastiskas piezīmes, klusēšana, izteikumi vai rīcība, kas otram liek justies vainīgam, sodītam, kritizētam. Tas nav tiešs dusmu izpaušanas veids, bet reizēm slēpj ārkārtīgi masīvas fonā esošas  dusmas. Līdzcilvēkiem šāda dusmu forma var būt grūtāk izturama – jo neizprotami  ir īstie dusmu iemesli. Apspiestas dusmas attiecībās rada lielāku plaisu nekā atklāti konflikti. Spēja parādīt savas dusmas un  mēģinājumi pēc tam risināt esošo situāciju,  liecina par uzticēšanos un lielāku patiesumu.

Ja dusmas  ir nekontrolētas un  neapvaldītas – tās var kļūt ārkārtīgi destruktīvas un postošas.  Tās  var apdraudēt citu robežas, sāpināt, aizvainot un reizēm pat izraisīt attiecību pārrāvumu. Nereti visspēcīgākās dusmas raisa bezspēcības izjūta, aizvainojums un  skaudība.

   Taču dusmām patiesībā piemīt sargājoša funkcija – pateicoties tām, cilvēks saprot, ka kaut kas esošajā situācijā nav pieņemams, nav īsti tā, kā tam vajadzētu būt. Līdz galam izprotot savu dusmu iemeslus, paveras lielāka iespēja saglabāt savas personīgās robežas. Dusmas, kas radušās kādā konkrētā situācijā, var būt kā signāllampiņa –manas robežas ir pārkāptas –šobrīd  ir būtiski  lūgt  cienīt un respektēt sevi.

   Dusmas mudina rīkoties, tās palīdz uzsākt ko jaunu, vai arī atteikties no kaut kā traucējoša. Tām piemīt radošs potenciāls. Ne reizi vien dzirdēts – sadusmojos, un izlēmu kā rīkoties. Šajā ziņā var dusmas uztvert kā degvielu, kas darbina motivāciju mainīt līdzšinējo situāciju, kura nav bijusi pieņemama.

   Tomēr jāatceras, ka dusmas pieprasa līdzsvaru to izpaušanā. Tā ir vērtīga prasme – būt savu dusmu pārvaldniekam – izmantot tās kā vērtīgu informācijas avotu par sevi un apkārt notiekošo, bet neieslīgt dusmu tīmekļos, tikt skaidrībā par to iemesliem, prast  nosargāt sevi, bet nenodarīt pāri citiem.

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .