Pieklājība

Raksts sagatavots sadarbībā ar  žurnālu "Mājas Viesis" 2014

     Laiki iet un mainās, tomēr pieklājība ir un paliek viena no cilvēciskajām vērtībām, kas palīdz mums sadzīvot ar apkārtējo pasauli. Var teikt, ka pieklājība ir cilvēka morāles un uzvedības kategorija; rakstura īpašība, kas ietver cilvēka uzvedībā paustu cieņu pret citiem cilvēkiem un gatavību rast kompromisus. Patiesa pieklājība raksturojas ar labvēlīgu, nesamākslotu un nesavtīgu attieksmi pret apkārtējiem. Pieklājīgs cilvēks attiecībās ar citiem būs uzmanīgs, iejūtīgs, gatavs palīdzēt, delikāts un taktisks saskarsmē. Pretstats pieklājībai  ir rupjība un nekaunība; pārākuma, augstprātības un nevērības  izrādīšana pret citiem cilvēkiem.

    Pieklājība iet roku rokā ar pašcieņu. Tas ir ne tikai tāpēc, ka sevi cienošs cilvēks nepieļaus necienīgu izturēšanos pret sevi, bet lielākoties tādēļ, ka pašcieņa ļaus veidot cieņas pilnas attiecības ar citiem cilvēkiem, atzīstot citu tiesības uz atšķirīgiem uzskatiem, viedokli vai dažādību.

    Pamati pieklājībai tiek likti ģimenē, sākot ar pašiem pirmajiem dzīves gadiem, un lielāko ieguldījumu sniedz tieši pašu vecāku uzvedība. Ar savu piemēru pieaugušie demonstrē izturēšanās normas attiecībā pret līdzcilvēkiem. Pieklājības audzināšana māca cilvēku kontrolēt savus impulsus, sociāli pieņemamā veidā izpaust savas emocijas, un tas ir būtiski, lai spētu sadzīvot  ar citiem cilvēkiem. Bērnam sākotnēji paškontroles līmenis ir samazināts, tādēļ pieklājība audzināma pakāpeniski. Kļūdas sastopamas steidzināšanā, vecumam neatbilstošu prasību uzstādīšanā. Pieklājības izpausmes palīdz izprast savu sociālo piederību, tādā veidā kalpojot par identificēšanās sastāvdaļu. Ikvienam ir pamanāms, ka dažādās sabiedrībās dominē dažādas pieklājības normas. Pieklājība iemāca zināmus uzvedības šablonus, kas palīdz risināt vienkāršus saskarsmes uzdevumus – piemēram: sekmē standarta dialogu veidošanu ar mazpazīstamiem cilvēkiem.

      Tomēr jāatceras, ka pieklājībai ir divas puses. No vienas – tā palīdz sociāli pieņemamā veidā izteikt sevi un atvieglo saskarsmi ar apkārtējiem, bet no otras – īpaši, ja pieklājība balstās uz pārlieku stingriem noteikumiem un prasībām, tā var liegt cilvēkam iespēju būt pašam, padarot attiecības ar apkārtējiem sarežģītākas un ne līdz galam patiesas. Uzskatāms piemērs tam ir iepriekšējo gadsimtu uzliktās pieklājības normas noteiktos sabiedrības slāņos, kas pamatīgi ierobežoja un apspieda cilvēku pašizpausmi.

    Ir zināms teiciens - „наглость  второe счастье” ( nekaunība - otrā laime), kas norāda uz to, ka bieži vairāk panāk tie, kuri ir nekaunīgi, nevis  pieklājīgie un  piekāpīgie. Šis teiciens mudina domāt par nepieciešamu  līdzsvaru – cilvēkam jāmāk aizstāvēt sevi, īpaši situācijās, kuras prasa stingru nostāju vai pat pretsparu, un  adekvātai pašcieņai  jāļauj noturēt optimālo pieklājības līmeni.  Un tomēr gribas atzīmēt - jo vairāk mūsos vairosies pieklājība un cieņa vienam pret otru, mazāk būs nekaunības un nevērības,  jo mazāk būs lielu un mazu konfliktu – vairāk miera, drošības un stabilitātes.

 

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .